Latvijā konstatēta bīstama ozolu slimība - ozolu pēkšņā nāve (Acute oak decline). Slimība novērota dabas parkā „Talsu pauguraine”, kur pirms tam VMD bija konstatējis kalstošus ozolus. Slimība ir relatīvi nesen aprakstīta, un to ierosina vairākas zinātnei pilnīgi jaunas baktērijas. Visbiežāk no slimajiem ozoliem tiek izdalītas divas baktēriju sugas - Gibbsiella quercinecans un Brenneria goodwinii, kuras tika konstatētas arī „Talsu paugurainē”. Ozolu pēkšņā nāve sevišķi izplatīta ir Lielbritānijā, kur šobrīd arī notiek intensīvi šīs slimības pētījumi. Pēc britu zinātnieku teiktā, slimība skar galvenokārt tikai nobriedušus ozolus - tādus, kas ir vairāk nekā 50 gadus veci un kuru diametrs krūšu augstumā ir vairāk nekā 30 cm. Slimība ozolus apdraud gan dabiskās, gan mākslīgās ekosistēmās, lauksaimniecības zemēs un pilsētvidē.

Ozolu slimības simptomi

Slimībai var izšķirt trīs galvenos simptomus, pēc kuriem to iespējams atpazīt.

1) Svarīgākā pazīme – no inficētā koka stumbra tek tumšs, lipīgs eksudāts, kas izdalās pa mazām, vertikālām plaisām. Sākumā eksudāta izdalīšanās vērojama vienu līdz divus metrus virs zemes, bet pēc tam tā var būt novērojama arī koka lapotnē. Tumšā šķidruma izdalīšanās parasti
novērojama pavasarī (martā–jūnijā) un rudenī (oktobrī–novembrī). Jāņem gan vērā, ka spēcīgs lietus tumšo šķidrumu var nomazgāt nost, tāpēc bojātie ozoli var nebūt vairs tik labi pamanāmi.

2) Kad inficētā koka ārējā miza tiek noplēsta, zem tās saskatāmi tumši, slapji, neregulāras formas ievainojumi. Šie ievainojumi mēdz izplatīties dziļāk aplievas koksnē, tomēr tie neskar kodolkoksni.

3) Inficētajos kokos gandrīz vienmēr konstatējama šaurspārnu krāšņvabole (Agrilus biguttatus). Zem ārējās mizas novērojamas vaboles kāpurejas, savukārt stumbra sulošanās vietu tiešā tuvumā ir redzami pieaugušo vaboļu radītie D-formas izskrejas caurumi.

Pagaidām zinātniekiem vēl nav īsti skaidrs, kā slimību izraisošās baktērijas izplatās no koka uz koku. Tomēr slimība izplatās diezgan strauji – parasti ir novērojams, ka sākotnēji konkrētajā teritorijā ir maz saslimušo koku, bet pēc tam to skaits ievērojami palielinās, sasniedzot pat vairāk nekā pusi no visiem teritorijā esošajiem ozoliem. Viena no versijām ir tāda, ka slimību, iespējams, izplata šaurspārnu krāšņvabole (A. biguttatus), jo vairumā gadījumu tā tiek konstatēta uz simptomātiskajiem ozoliem.

Reizēm inficētie ozoli daļēji atkopjas no slimības, tomēr vairumā gadījumu tie samērā ātri aiziet bojā – parasti 3–5 gadu laikā kopš simptomu parādīšanās. Pēc britu zinātnieku domām, ozolu pēkšņā nāve ir kompleksa saslimšana, kas attīstās vairāku atšķirīgu faktoru (ne tikai baktēriju) ietekmē. Iespējams, ka sava nozīme slimības attīstībā ir arī koku sakņu veselības stāvoklim, nelabvēlīgiem abiotiskajiem faktoriem (piemēram, sausumam), šaurspārnu krāšņvabolei (A. biguttatus) u.c.

Pagaidām slimība vēl ir pārāk maz izpētīta, lai varētu sniegt kādus konkrētus ieteikumus tās apkarošanai, līdz ar to labākais variants būtu inficētos kokus likt mierā un turpināt to novērošanu.